Meklēt

Parīzes Dievmātes katedrālei ir jākalpo arī par ticības restaurācijas vietu

7. decembrī savas durvis vērs Parīzes Dievmātes katedrāle. Restaurācijas darbi, kas pēc 2019. gada 15. aprīlī, Lieldienu pirmdienā, notikušā ugunsgrēka, paveikti gadsimtiem senajā dievnamā, ļaus atkal apbrīnot mākslas un arhitektūras vērtības tur, kur “katram akmenim piemīt dvēsele”. Taču, kā sarunā ar Vatikāna medijiem apgalvo filozofs Rožē Pujive, šai restaurācijai ir vēl dziļāka nozīme.

Delfīne Alēra - Vatikāns

Lorēnas universitātes emeritētais profesors atzīmē, ka nepietiek ar materiālo dievnama atjaunošanu, ir nepieciešams, lai tas veiktu sev uzticēto funkciju, proti, būtu par vietu, kas ir izveidota, lai ar savu formu, statujām, gleznām, vitrīnām un citiem tajā rodamajiem elementiem cilvēkiem palīdzētu saprast kaut ko no ticības. “Tas ir ontoloģiskas dabas jautājums,” uzsver filozofs.

No vienas puses, Parīzes Dievmātes katedrāles restaurācija nozīmē lielu tūristu pieplūdumu un šī reliģiskā kulta celtne ir arī Francijas nacionālais mantojums, francūžu identifikācijas zīme. Taču, tas viss neattiecas uz to, kam katedrāle patiesībā ir domāta, proti, tā ir ticības vieta, nevis starptautiskā tūrisma monuments. Tāpēc profesors Pujive savā un daudzu ticīgo vārdā pauž cerību, ka tad, kad beigsies grandiozās ceremonijas par godu katedrāles atklāšanai pēc restaurācijas, tā atgūs savu sākotnējo lomu būt par ticības Dievam vietu. “Parīzes Dievmātes katedrāle ir kaut kas cits, nekā Luvra, vai Versaļas pils,” salīdzina franču filozofs.  Viņš atzīmē, ka dievnams nenozīmē tikai un vienīgi skaistu, izdevušos arhitektūru. Apmeklētājiem ir jāsaprot tā reliģiskā nozīme. Tāpēc šai restaurācijai zināmā veidā ir jākalpo par ticības un kristīgās dzīves restaurāciju.

Parīzes Dievmātes katedrālei ir būtiska nozīme teoloģiskā ziņā. XX gadsimta sākumā vācu mākslas vēsturnieks un ievērojams ikonologs Ervīns Panovskis grāmatā “Gotiskā arhitektūra un sholastiskā doma”, runājot par Notre-Dame katedrāli, pierāda, ka lielajām gotiskajām katedrālēm ir tā pati funkcija, kas sholastiskajai domai, proti, veidam, kādā teoloģija, sākot ar XI un XII gadsimtu un trīs nākamos gadsimtus balstījās uz “Summu”, piemēram, uz svētā Akvīnas Toma “Summa Theologica”. Pamatojoties uz celtnes formu, Parīzes Dievmātes katedrāle zināmā mērā ir “arhitektoniskā teoloģiskā summa”. Tikai tā nav veidota no latīņu valodas vārdiem, bet no akmeņiem. Apmeklētāju tā neuzrunā tieši tādā veidā, kādā lasītāju uzrunā “Summa Theologica”, taču, tai ir tāda pati funkcija, proti, padarīt ticību saprotamu. Šai funkcijai ir jāatgriežas līdz ar dievnama restaurāciju.

 “Gara pacēlumu nedrīkst šķirt no materiālās dzīves,” turpinot pārdomas, saka profesors Rožē Pujive. Cilvēkam šis pacēlums rod jēgu materiālajās lietās. Varētu gandrīz vai izdarīt analoģiju ar svēto Akvīnas Tomu par to, kas esam mēs un kas ir katedrāle. Mēs esam materiālas būtnes, bet mums piemīt arī prāta spējas, kaut kas garīgs, kas nav reducējams uz matēriju. Katedrāle ir fiziska un materiāla. Lai to atjaunotu, atkal ir nepieciešams darboties ar akmeni, tātad, materiālu lietu, taču šajā atjaunošanā tiek iekļauts kaut kas vairāk, un tas ir cilvēkam piemītošais garīgums. Cilvēciskās būtnes sastāv no miesas, bet šajās miesās ir dvēsele, racionāla un garīga dvēsele. Profesors Pujive norāda, ka tieši tāpat kā cilvēciska būtne funkcionē arī katedrāle, proti, gan kā matērija, kas mirst, gan kā tāda, kas nav tikai un vienīgi reducējama uz savu matēriju. “Tāpēc,” kā paskaidro profesors, “zināmā mērā varētu teikt, ka arī Parīzes Dievmātes katedrālei piemīt nemirstīga dvēsele, bet tā ir jāatdzīvina caur materiālo restaurāciju.”

Vai katedrāle varētu uzrunāt arī tādas sirdis, kuras pretojas ticībai? Rožē Pujive izsaka cerību, ka Notre-Dame estētiskais skaistums varētu kalpot par avotu, kas palīdz pacelt sirdis pretim garīgajam skaistumam. Taču, tas nenākas viegli. Ir jāspēj izvairīties no katedrāles būtības reducēšanas, kā tas ir noticis ar citiem arhitektoniskajiem pieminekļiem, tādiem, kā starptautiskās tūrisma “mekas” – piramīdas, vai Partenons. Ir jāsaglabā liecība par to, kam cilvēki ir ticējuši, ceļot estētiski un arhitektoniski iespaidīgus monumentus. Lai katedrāle atkal nepārvērstos tikai par tūristu “hot-spot” objektu, ir jāatjauno tās garīgā dimensija, lai tas, kurš tajā ienāk, sajustu tās nozīmi un šī vizīte nepaliktu tikai par vienkāršu tūristiska apmeklējuma vietu, kā jau pieminētās Luvra un Versaļa.

 “Parīzes Dievmātes katedrāle ir ticības vieta,” intervijas noslēgumā vēlreiz uzsver filozofs Rožē Pujive. Tāpēc neko no šī rakstura nemainīs atklāšanas ceremonijas pēc restaurācijas, kas notiks šīs nedēļas beigās. Katedrāles funkcija būs atkarīga no tā, vai tā kalpos kā ticības vieta, vai kā pievilcīgs monuments un tūrisma objekts. Tāpēc izšķirīgi būs nevis atklāšanas pasākumi nedēļas nogalē, bet gan nākamie katedrāles dzīves gadi.

Tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte

06 decembris 2024, 18:01