Svētais Gars – mūsu cerības dzīvais avots
Dārgie brāļi un māsas, labdien!
Esam nonākuši pie pēdējās no katehēzēm par Svēto Garu un Baznīcu. Šīs pēdējās pārdomas veltīsim tēmai, kura nosaukta tāpat kā viss katehēžu cikls: “Svētais Gars un Līgava. Svētais Gars vada Dieva Tautu pretī Kristum, mūsu cerībai”. Šis tituls attiecas uz vienu no pēdējiem pantiem Bībelē, Jāņa Atklāsmes grāmatā, kur rakstīts: “Gars un līgava saka: ‘Nāc!’” (Atkl 22,17). Kam ir veltīts šis aicinājums? Tas ir veltīts Kristum, kurš augšāmcēlies. Patiešām, gan Svētais Pāvils (sal. 1 Kor 16,22), gan Divpadsmit apustuļu mācība, kas sarakstīta apustuļu laikos, apliecina, ka pirmo kristiešu liturģiskajās sapulcēs atskanēja sauciens aramiešu valodā: Marana tha!, kas arī nozīmē “Nāc, Kungs!”. Lūgšana Kristum, lai Viņš nāk.
Šajā senākajā fāzē šim lūgumam piemita nokrāsa, ko šodien sauktu par eshatoloģisku. Tas patiesi izteica dedzīgas ilgas pēc Kunga godpilnās atnākšanas. Šis sauciens un gaidas, ko tas izsaka, nekad nav izzuduši Baznīcā. Vēl šodien Misē uzreiz pēc konsekrācijas, tā pasludina Kristus nāvi un augšāmcelšanos “līdz pat Viņa atnākšanai”. Baznīca gaida Kunga atnākšanu.
Bet šīs Kristus pēdējās atnākšanas gaidas nav vienas un vienīgās. Tām pievienojušās arī gaidas pēc viņa pastāvīgās atnākšanas svētceļojošās Baznīcas šodienā. Un tieši par šo atnākšanu visvairāk domā Baznīca, kad, Svētā Gara dzīvināta, sauc uz Jēzu: “Nāc!”.
Attiecībā uz saucienu “Nāc!”, “Nāc, Kungs!”, kas izskan no Baznīcas mutes, ir notikušas pārmaiņas, vai labāk, teiksim, attīstība, kas ir nozīmīga. Šis sauciens nav vērsts vienīgi uz Kristu, bet arī uz pašu Svēto Garu! Tas, kurš sauc tagad ir arī tas, uz kuru sauc. “Nāc!” ir lūgums, ar kuru iesākas teju visas Baznīcas himnas un lūgšanas, kuras ir vērstas uz Svēto Garu: “Veni Sancte Spiritus”, “Nāc, Svētais Gars” – sakām Vasarsvētku sekvencē; un līdzīgi arī daudzās citās lūgšanās. Un tas ir pareizi, jo, pēc Augšāmcelšanās, Svētais Gars ir patiesais Kristus “alter ego - otrais es”, tas, kurš viņu pārstāv un dara klātesošu un darbīgu Baznīcā. Tas ir viņš, kurš “pasludina nākošās lietas” (sal. Jņ 16,13) un liek tās gaidīt un pēc tām ilgoties. Lūk, kāpēc Kristus un Gars ir nešķirami arī pestīšanas ekonomijā.
Svētais Gars ir vienmēr dzīvais kristīgās cerības avots. Svētais Pāvils mums ir atstājis šos svarīgos vārdus: “Bet Dievs, cerības devējs, lai piepilda jūs, kas ticat, ar visu prieku un mieru, lai jūs būtu bagāti cerībā un Svētā Gara spēkā” (Rom 15,13). Ja Baznīcu salīdzina ar laivu, tad Svētais Gars ir bura, kas to dzen un ļauj tai doties uz priekšu vēstures jūrā gan šodien, gan pagātnē!
Cerība nav vien tukšs vārds vai kāda mūsu vispārīga vēlēšanās, lai viss būtu labi: bet gan ir drošība, tāpēc ka ir balstīta uz Dieva uzticību saviem apsolījumiem. Tāpēc to sauc par teologālo tikumu, jo Dievs to ielej cilvēkā un ir tās garants. Tas nav pasīvs tikums, kas aprobežotos vien ar to, ka tiek gaidīta izdošanās. Tas ir visaugstākajā mērā aktīvs tikums, kas izdošanos dara iespējamu. Kāds, kurš ir cīnījies par nabadzīgo atbrīvošanu ir rakstījis: “Svētais Gars ir sākums nabago saucienam. Tas ir spēks, kas dots tiem, kuriem nav spēka. Viņš vada cīņā par apspiesto cilvēku emancipāciju un pilnīgu realizēšanos” [1].
Kristietis nevar apmierināties ar to, ka viņam ir cerība; tam arī jāizstaro, jāsēj cerība. Tā ir visskaistākā dāvana, ko Baznīca var dāvāt visai cilvēcei, īpaši brīžos, kad liekas, ka viss liktu nolaist buras.
Apustulis Pēteris mudināja pirmos kristiešus ar šiem vārdiem: “Pielūdziet Kungu Kristu savās sirdīs, būdami vienmēr gatavi dot norēķinu ikvienam, kas prasa par tās cerības pamatu, kas ir jūsos”. Tomēr pievienoja ieteikumu: “Tomēr to dariet ar lēnprātību un bijību” (1 Pēt 3,15-16). Jo ne tik daudz ar argumentiem iespējams pārliecināt cilvēkus, cik ar mīlestību, ko tiem dāvāsim. Tā ir pirmā un visefektīvākā evaņģelizācijas forma. Un tā ir pieejama ikvienam!
Dārgie brāļi un māsas, lai Gars palīdz mums vienmēr, vienmēr būt “bagātiem cerībā Svētā Gara spēkā”! Paldies!
[1] J. Comblin, Spirito Santo e liberazione, Assisi 1989, 236.
