Pāvests: evaņģelizācija ir Jēzus, nevis sevis sludināšana

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Seko pāvesta Franciska katehēzes pilnais teksts:

Dārgie brāļi un māsas, labdien!

Pēc pārdomām par Svētā Gara svētdarošo un harizmātisko darbību veltīsim šo katehēzi vēl vienam aspektam – Svētā Gara evaņģelizējošajam darbam, tas ir, Viņa lomai Baznīcas sludināšanā.

Pirmajā Pētera vēstulē apustuļi tiek saukti par “tiem, kas sludināja Evaņģēliju ar Svētā Gara starpniecību” (sal. 1, 12). Šajā izteicienā mēs atrodam divus būtiskus kristīgās vēsts sludināšanas elementus: tās saturu, kas ir Evaņģēlijs, un tās līdzekli, kas ir Svētais Gars. Pateiksim dažus vārdus par vienu un otru.

Jaunajā Derībā vārdam “Evaņģēlijs” ir divas galvenās nozīmes. Tas var attiekties uz jebkuru no četriem kanoniskajiem evaņģēlijiem: Mateja, Marka, Lūkasa un Jāņa evaņģēliju, un šajā nozīmē Evaņģēlijs nozīmē labo vēsti, ko Jēzus sludināja savas zemes dzīves laikā. Pēc Lieldienām vārds “Evaņģēlijs” iegūst jaunu nozīmi: tā ir labā vēsts par Jēzu, proti, par Kunga nāves un augšāmcelšanās Lieldienu noslēpumu. Tieši to apustulis sauc par “Evaņģēliju”, kad raksta: “Es nekaunos Evaņģēlija, jo tas ir Dieva spēks katra ticīgā pestīšanai” (Rom 1, 16).

Jēzus un vēlāk arī apustuļu sludināšana ietver arī visus morālos pienākumus, kas izriet no Evaņģēlija, sākot ar desmit baušļiem un beidzot ar “jauno” mīlestības bausli. Taču, ja mēs nevēlamies atkal iekrist apustuļa Pāvila nosodītajos maldos par likuma novietošanu augstāk par žēlastību un darbu – par ticību, mums vienmēr ir jāsāk no jauna ar sludināšanu par to, ko Kristus ir paveicis mūsu labā. Tādēļ apustuliskajā pamudinājumā Evangelii gaudium tiek ļoti uzstāts uz pirmo no abiem minētajiem aspektiem, proti, uz kerigmu jeb “pasludināšanu”, no kā ir atkarīga [Evaņģēlija] visa morālā pielietošana.

Patiesībā “katehēzē fundamentālā loma ir pirmajai pasludināšanai jeb kerigmai, kam ir jāieņem centrālā vieta evaņģelizācijas darbībā un ikvienā Baznīcas atjaunošanas iecerē. [...] Kad mēs sakām, ka šī pasludināšana ir “pirmā”, tas nenozīmē, ka tā ir sākumā un pēc tam tiek aizmirsta vai aizstāta ar citu saturu, kas to pārspēj. Tā ir pirmā kvalitātes ziņā, jo ir galvenā, tāda, pie kuras dažādos veidos vienmēr jāatgriežas, lai to klausītos, un pie kuras vienmēr jāatgriežas, lai to pasludinātu katehēzē tādā vai citādā veidā, visos tās posmos un brīžos. [...] Nedrīkst domāt, ka katehēzē kerigma tiek atstāta novārtā par labu formācijai, kurai vajadzētu būt “nopietnākai”. Nav nekā nopietnāka, dziļāka, drošāka, saturīgāka un gudrāka par šādu pasludinājumu (nn. 164-165), tas ir, par kerigmu”.

Tik tālu mēs aplūkojām kristīgās sludināšanas saturu. Tomēr mums jāpatur prātā arī sludināšanas līdzekļi. Evaņģēlijs ir jāsludina “caur Svēto Garu” (1 Pēt 1, 12). Baznīcai ir jādara tieši tas, ko Jēzus teica sava publiskā kalpojuma sākumā: “Kunga Gars ir pār mani, tāpēc Viņš mani svaidīja un sūtīja sludināt prieka vēsti nabagiem” (Lk 4, 18). Sludināt ar Svētā Gara svaidījumu nozīmē līdz ar idejām un mācību nodot tālāk arī dzīvību un savas ticības pārliecību. Tas nozīmē paļauties nevis uz “pārliecinošām gudrības runām, bet gan uz Gara un Viņa spēka izpausmēm” (1 Kor 2, 4), kā raksta svētais Pāvils.

Viegli pateikt – kāds varētu iebilst -, bet kā to īstenot praksē, ja tas nav atkarīgs no mums, bet gan no Svētā Gara atnākšanas? Īstenībā no mums ir atkarīga viena lieta, patiesībā divas, un es tās īsi pieminēšu. Pirmā ir lūgšana. Svētais Gars nāk pār tiem, kas lūdz, jo debesu Tēvs – ir rakstīts – “dod Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz” (Lk 11, 13), īpaši tad, ja tie Viņu lūdz, lai sludinātu Viņa Dēla Evaņģēliju! Bēdas, ja sludinām bez lūgšanas! Cilvēks kļūst par to, ko apustulis sauc par “dārdošu varu un skanošu zvārguli” (sal. 1 Kor 13, 1).

Tādēļ pirmais, kas no mums ir atkarīgs, ir lūgšana, lai nāk Svētais Gars. Otrkārt, sludināt nevis sevi, bet Kungu Jēzu (sal. 2 Kor 4, 5).

Tas attiecas uz sprediķošanu. Dažreiz sprediķi ir gari, 20 minūtes, 30 minūtes… Bet, lūdzu, sprediķotājiem ir jāsprediķo kāda doma, jāspēj sirsnīgi uzrunāt cilvēkus un jāaicina viņus rīkoties. Ja sprediķis ir garāks par astoņām minūtēm, tas izplēn, to nesaprot. Un to es saku sprediķotājiem…. [atskan aplausi]. Es redzu, ka jums patīk to dzirdēt. Reizēm mēs redzam vīrus, kuri, sākoties sprediķim, dodas ārā izsmēķēt cigareti un tad atgriežas. Lūdzu, sprediķī ir jābūt ieliktai kādai domai, tam jābūt uzrunājošam un tajā ir jāizskan ierosinājumam rīkoties. Un nekad nepārsniedziet desmit minūtes. Tas ir ļoti svarīgi.

Otrā lieta – kā jau jums teicu – sprediķot nevis sevi, bet Kungu. Nav vajadzības pie tā kavēties, jo ikviens, kas iesaistīts evaņģelizācijā, labi zina, ko praksē nozīmē nesludināt sevi. Es aprobežošos ar konkrētu šīs prasības piemērošanu. Nesludināt sevi nozīmē arī ne vienmēr dot priekšroku pastorālām iniciatīvām, ko paši veicinām un kas ir saistītas ar mūsu vārdu, bet labprāt sadarboties, ja to lūdz, ar kopienas iniciatīvām vai paklausīgi iesaistīties tajās, kas mums ir uzticētas.

Lai Svētais Gars mums palīdz, pavada mūs un māca Baznīcu šādā veidā sludināt Evaņģēliju šī laika vīriešiem un sievietēm!